Kas notika ar Asmu Vilku?

 

Konstances Grīnbergas pases foto (1919.gads)

1922.gadā kāda skolēnu žurnāla dēļ kājās tiek sacelta visa Latvija. Izrādās, ka pērnajā gadā bijis izplatīts Rīgas 4.vidusskolas žurnāls “Vanags”, kurā, kā vēlāk atzīst pieaicinātie eksperti, esot saskatāmas dažādas “patoloģiskas parādības”.

1922.gads

17.martā laikraksts “Latvis” ziņo, ka skolēnu žurnālā ievietotas “komunistiski asinskārīgas dzejas.” Uz lietas izskatīšanu Satversmes sapulces Lūgumu un sūdzību komitejā un izglītības komitejā uzaicināti divi nervu ārsti, lai spriestu par žurnāla “asinskārīgo ražojumu” gara vājību. Izglītības komitejā jau nopratināts skolas direktors Indriķis Rītiņš, bet uz nākamo sēdi nolēmuši aicināt skolu departamenta direktoru un nervu ārstus, “jo žurnāla asinskārīgie ražojumi liekot spriest par viņu sacerētāju gara vājību.”

27.martā “Tautas balss” ziņo, ka komisiju uzdevums ir izmeklēt, vai žurnāla izdevēji neesot “garā vāji” – jo rakstos saredzamas homoseksuālas, sadistiskas un vēl kādas patoloģiskas parādības. 4.aprīļa numurā rakstīts, ka Izglītības ministrijas Skolu departamenta Vidusskolu nodaļa atzinusi, ka laikrakstam ir komunistisks un homoseksuāls virziens, skolai kaitīgs un morāliski maitājošs, bet 12.aprīlī norādīts, ka Satversmes sēdē visu uzmanības centrā nonāk dzejolis “Es šodien kā zēns”, kuru, kā vēlāk uzzinām, sarakstījusi kāda skolniece Asma Vilka. Cita starpā tiek norādīts, ka “skolas pedagoģiskā padome pierāda solidaritāti ar žurnāla revolucionāri-anarhistisko garu”. Tiek izvirzītas idejas, ka Izglītības ministrijai būtu jāpaplašina savas tiesības, lai nākotnē nepieļautu šādus bēdīgus gadījumus.

Dzejolis, ap kuru sacēlās ažiotāža:

Es šodien kā zēns no mīlas reibas pilns
Un karsti lēns ka dienvidjūras vilns...
Tu balta kaija spārniem liegi skaroties
Man sudrablāses dedzi manī veroties.
Es šodien zēns...un raudot dusi tu
Pie krūts kā mīlas glāstu gaidītu.
Tev pellu mati zelta piebiruši trīs,
Un mana dvēsele ko izbērusi līdzi trīs.
Plaukst valgās lūpās zemes vīni tev,
Bet grēka alkumā tu piederi vēl sev.
Tu visa sev, kā palma neuzieta,
Kā Vestas Dieves svētā ugunsvieta
Snauž kaisles tērauds tavās baltās rokās -
Tas skautu Demonu un Dievu skaistās mokās.
Es šodien kā zēns... tik ne no dzimšanas.
Es zēns no tava zēna miršanas...
Kāds zemes brīnums manās rokās dus...
Vairs vārdu nava. Lūpas drebot klus.

22.aprīlī arī “Latvis” raksta par skolnieku arestiem “par iemaisīšanos pretvalstiskās kustībās. [..] Komisijas referents Salnājs izteica atzinumu, ka žurnālā ir homoseksuāls virziens.” To, kāds raksturs ir šim žurnālam “Vanags”, liecinot Asmas Vilka sacerējums “Poruka bālie zēni”, kurā esot arī šādas rindas: “Un kad Cibiņa jaunā organisma veselīgā dzīvotgriba paceļ treknā Buņģa kastes vāku, kur ož pēc speķa, svaigas maizes, dzeltena sviesta no jaunpiena govs un veselas mātes, kura pati ir devīga kā jaunpiena govs, tad Cibiņā iedzimtā un ieaudzinātā lēn- un sirdsšķīstība sāk kūleņus mest. Viņš nevar zagt, kur būtu tikai jāatņem, un nevar dzīvot, kur nebūtu sirdsšķīsti jāvārgo.”

Pēteris Ērmanis vēlāk 1952.gada trimdas rakstos atminas žurnālu “Vanags”, kas “plātījies” ar asi kreisu politisku tendenci: “Tīri vai perversi kanibālisku boļševismu te parādīja kāda Asma Vilks (pseidonīms), kas pieaugusi grozīja savu pasaules uzskatu un beigās, cik zinu, psihiski sabruka.”

Arī studiju laika līdzgaitnieks rakstnieks Oļģerts Liepiņš vēlāk atmiņās raksta “Interesanta sieviete fakultātē bija Konstance Grīnberga ar pseidonīmu Asma Vilka; staigāja sarkanā tērpā, nāca no Rīgas pilsētas 4.ģimnāzijas, kur savā laikā izmeklēja kādu viņas tēlojumu – fantāziju skolēnu žurnālā it kā par “seksuālu sadismu”.

Konstances Grīnbergas studenta apliecības foto (1922. gads)

Konstance Emīlija Grīnberga dzimusi 1900.gada 29.novembrī Rīgā, trūcīgā četru bērnu ģimenē. No viņas dzīves apraksta un vēlākām publikācijām zināms, ka viņai bija divi vecāki brāļi un jaunāka māsa, tēvs veicis gadījuma darbus, tāpēc bieži bijis bez darba, un ģimeni pārsvarā apgādājusi māte ar šūšanas un citiem mājsaimniecības pakalpojumiem. Gan veselības, gan līdzekļu trūkuma dēļ Konstance sākumskolu uzsāka tikai tad, kad citi viņas vecumā jau to beidza - 12 gados. Vairāku iestāžu, kurās viņa uzsāka mācības, likvidāciju dēļ vidusskolu viņa absolvēja tikai 21 gada vecumā. Divas nedēļas pirms gala eksāmeniem ar tīfu saslimusi māte, bet ar vēzi bijis slims jau tēvs. Eksāmenu laikā māte nomirusi (pēc mēnešiem arī tēvs), atstājot Konstanci un mazo māsu bez iztikas līdzekļiem. Skolotāji, zinot šo kritisko stāvokli, savākuši atbalsta naudu, ar kuru pieticis līdz rudenim - studiju uzsākšanai. Atmiņās viņa raksta: "Kāds aprēķins bija, šādos apstākļos uzsākt studijas? - Parasti tās sāk, ja ir vajadzīgie līdzekļi. Aprēķināju, ka taisni tikpat lielas izredzes man ir dzīvot vai aiziet bojā, kā studējot, tā nestudējot, tāpēc nav nozīmes nestudēt." Konstance 1922.gadā iestājas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību fakultātē, ar specialitāti - ekonomiste, bet 1935.gadā iegūst maģistra grādu ekonomikā.

1923.gads.

5.martā laikrakstā “Studentu domas” Konstance kā Asma Vilka publicē dzejoli “Māsai sievietei”:

... Un kad mēs abas cieši blakus ejam
un mana roka tavu skaujot tur, –
es dzirdu nedzimušus ritmus gavilējam
kā jaunu sievietību zeme bur...
Un burvju žestu hipnozē bez vārdiem
vienotru dievinošos skatos sakūstam...
Mēs savas atejošās likteņmokas
vienotras lūpu kārē noskūpstām
un svēti skurbstam savu soļu taktī
kā priesterienes, kuras sadegt iet,
lai Radīšanas Dievam liesmotu tā naktī
par lāpām, kas uz altarkāpēm ved.

Ar šo arī Konstances Grīnbergas pseidonīms Asma Vilka izdevumos parādās pēdējo reizi.

15.martā un 24.martā “Sociāldemokrāts” ziņo, ka 25.martā Rīgā vairākās vietās gaidāmas uzstāšanās par godu starptautiskajai sociālistisko sieviešu dienai. Matīsa ielā nr.11-13 plkst.7 vakarā runās biedris Rainis, biedres Aspazija, Kl.Kalniņa un Konst. Grīnberga. Koncerta daļā: Operas mākslinieki. 28.martā ziņo, ka Konstance ievēlēta Soc.dem. Jaunatnes savienības prezidijā.

Daudz vēlāk - 1984.gada 1.septembra izdevumā “Laras lapa” minēts, ka Konstance Grīnberga esot bijusi viena no Raiņa “sekretārēm”, kas kaut ko pārrakstījusi vai stenografējusi, dienasgrāmatās dēvēta par “Grīnīti”. Raiņa dienasgrāmatās dažviet ir minēta persona “Grīnīte”. No Raiņa dienasgrāmatas: “Atnāk lūdzējs dzejnieks, 3 [no] jaun[atnes] savien[ības] s[ociāl]d[emokrāti] un Grīnīte, ilgi runājamies ies iekarot R[aiņa] klubu.” “Vakarā eju uz L[ielo] Ģildi. Runa iznāk labi, tikai par garu. Grīnīte stenografē. Cielēna Milda: mamma esot slima, jāiet. Meitene lielām acīm skatās uz mani, dodu roku. Saņem un palaiž ar aplausiem mani vienu. Uz mājām pavada Grīnīte. Gulēt 1.”

1924.gads

        1.decembra “Stundentu Dzīvē” Konstance Grīnberga minēta kā Apvienoto Progresīvo studentu kandidāte uz Studentu padomi. Toreiz no 30 kandidātiem 3 ir sievietes, un Konstance viena no tām. 30.decembrī tiek ziņots, ka 19.decembrī Konstance tikusi ievēlēta Latvijas soc-dem. jaunatnes savienības sastāvā Revīzijas komisijā.

1925.gads

        1.janvārī “Studentu Dzīve” Konstance raksta par studējošo sieviešu īpatsvaru sabiedrībā un studentu starpā.  “Jāpatur acīs, ka studējošo cilvēku procents vispārīgi mazs, bet studējošo sieviešu procents, samērā, pavisam niecīgs. Studējoša sieviete tagadējā laikmetā vēl jāuzskata kā diezgan rets izņēmums. Tomēr ar to nedomāju, ka tikai ar studēšanu iesāktos sievietes sabiedriskā vērtība. Ir daudz studenšu, kas nekad nedomā praktiski izlietot iegūtās zināšanas, bet gatavojas tikai palikt par izglītoto vīru sievām.”
          “Kā līdzcilvēks studēta sieviete grib nostāties vīrietim blakus visur kā līdzīga: profesijā, zinātniskās studijās, sabiedriskā darbā un arī mājās. Nostājoties līdzās, prasa līdzīgu novērtēšanu. Nedrīkst noliegt viņas spējas tikai tāpēc, ka tā ir sieviete. Nebūs laikam neviena, kas to atzītu par negatīvu parādību, izņemot tos, kas baidās no sieviešu konkurences. Tiešām kundziņiem, kas diplomus iegūst bez nopietna darba, šie diplomi drīz var izrādīties par nederīgiem, ja viņu ieguvējiem nebūs tiešām īstas zināšanas. Tiem pamats baidīties no sievietēm kā konkurentēm un viņu uztraukums par sieviešu emancipāciju ir saprotams.”

“Parasti uzskata, ka vīram pienākums sievieti uzturēt un sievai vīru apkopt, pie kam turīgākās aprindās spēkā tikai pirmais. Lielu lielais vairums sieviešu cenšas tikt apstākļos, kur vīrs tās uzturētu, neuzliekot nekādus praktiskus pienākumus, vai slepeni, mazākais savā laikā, par to izsapņojās kā par ideālu. Tāda cenšanās nav attaisnojama un nes prostitūcijas raksturu. Sievietei ar uzturu samaksā par mīlu. Bet ja ņemam vērā, ka mīla ir savstarpīga un par to nav jāmaksā, ne maksa jāprasa, tad tāda uzturēšana izskatās nožēlojama.”

Asi kritizējami būtu tie vīrieši, kas skatās uz tādu dubultas nastas nešanu (strādāšanu un mājasdarbu pildīšanu) kā uz sievietes “dabisko pienākumu”. Tas esot ļoti netaisni: prasīt no studējušas sievietes, lai “tā darbojas savā priekšmetā, pētī, izgudro, uzstājas sabiedrībā, tad, ar lielu uzcītību kārtīgi apkopj vīru un bērnus, un bez tam vēl pagatavo ēdienu, slauka putekļus, berž kastroļus, tas ir par daudz prasīts un izklausās smieklīgi. [..]Šķiest uz tādu darbu zinātniski izglītota un pat zinātniski radoša cilvēka enerģiju, tikai tāpēc, ka šis cilvēks ir sieviete, augstākā mērā neekonomiski. Par cik labprāt dažs zinātnieks prieka pēc ķeras varbūt pie malkas skaldīšanas, par tik jau arī zinātniece atpūtas labad var ķerties pie ķēķa darbiem, bet kā pienākumu to nevar uzskatīt.”

“Darbs ir sabiedrisks pienākums un nevis no cilvēka piederības pie viena vai otra dzimuma atkarīga sastāvdaļa. Sen laiks atmest iedomas, ka pastāvētu kādi “sieviešu darbi”, kam jāiet viņai kā bremzējošam smagumam visur līdzi, kas jāveic pāri visiem citiem uzdevumiem.[..] Ir pat sievietes, kas it kā prasīdamas līdzīgas tiesības sabiedrībā, patiesībā prasa dāmiskas privilēģijas, kavalierisku uzmanību un “stipra dzimuma” laipnu aizsardzību. Ja sieviete grib sabiedrībā nostāties kā pilntiesīga, tad tai jānāk un dzīvē jāpierāda, ka viņa ir un viņai jābūt spējīgai līdzbiedrenei un arī spējīgai konkurentei.”

 “Sievietes patstāvības noliegšanas pamatā liek domu, ka sieviete sasniedzot zināmu individuālu pilnību, negribēšot vairs būt māte un tā izpildīt savu dabisko uzdevumu. Bažas par to ir liekas. Dabas instinkts vienmēr pamudinās cilvēkus uz sugas turpināšanu, ja tikai saimnieciskie apstākļi nespiedīs ar vari šos instinktus apspiest. Mūsu sabiedrība kāri prasa dzimstības pieaugumu, iedzīvotāju vairošanos: “Par cik samazināsies dzimstību skaits uz studējušo sieviešu rēķina, to neapšaubāmi pārsniegs viņu bērnos vēl tālāk ejoša garīga pilnība.” Ja runājam par vīrieti, neviens neprasa, cik bērniem viņš ir par tēvu, raksta Konstance.

Viņa kā kaut ko neizbēgamu sievietes dzīvē min atkarību no vīrieša, kas ir ieaudzināta jau no bērna kājas, un visu dzīvi velkas līdzi kā padošanās, baidīšanās izteikt savu viedokli, no sabiedrības nosodījuma: “Maza meitenīte nedrīkst nekur brīvi kustēties, kamēr zēni gāž vai pasauli apkārt. Vēlāk tā neiedrošinās nekur kustēties bez draudzeņu pavadības. Vēl tālāk dzīvē tā cenšas atkal tikt pie atkarības kā vīrietim padota sieva. Beidzot aiz neizbēgamiem dabīgiem apstākļiem tā ir spiesta zināmā mērā padoties bērniem, tos audzinot, un vēl vairāk, aiz nesaprātīgas audzināšanas nonāk pilnīgā verdzībā, kad bērni ir pieauguši un kopā ar tēvu padara māti par kalponi. [..]Mātei sava meitenīte jāaudzina ne par sievu – kalponīti nezināmam vīrietim, bet patstāvīgai darba gaitai. Sabiedrībai nav jāskatās uz sievieti kā pūļa locekli, kurai jābūt tādai, kā pārējām, bez savām īpašībām. Sievietei jāizkopj sava individualitāte, jāizveido, jāaudzina savs “es” un jārod pašai sev likumi. Sabiedrība jāpiespiež rēķināties ar šiem likumiem. [..] Lai iegūtu pastāvību, sievietei jābūt gatavai ne tikai uz darbu, bet arī uz cīņu.”

11.februārī “Sociāldemokrāts” norādīts, ka Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Rīgas komiteja sasauc masu sapulces, kur piedalīsies arī Konstance Grīnberga, bet 3.maijā diezgan krāšņi un gari aprakstīti 1.maija strādnieku svētki Latvijā. Talsos sapulcē uzstājusies Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības biedrene Konstance Grīnberga.

Februārī vairākos izdevumos ļaudis tiek aicināti uz sapulcēm, lai apspriestu Rīgas Domes vēlēšanas. Šajā pašā gadā RD vēlēšanās, bet no 4.saraksta: Nacionālās Apvienības ar 13.numuru kandidē arī Konstances vēlākais vīrs – mācītājs un Brāļu kapu komitejas priekšnieks Edgars Bergs (RD bijis ievēlēts jau 1922.gadā, raksta 6.aprīļa Valdības Vēstnesis), politiķa Arveda Berga brālis.

1926.gads

No 15.01.-18.03. Konstance Grīnberga kā pasniedzēja piedalās Kooperācijas darbinieku kursos Tautas Augstskolā, pasniedzot tirdzniecības korespondenci. Kursus noklausījušies 16 cilvēki, kas esot mazāk nekā citas reizes, taču kvalitatīvi esot iegūts daudz, atzinuši dalībnieki.

15.aprīļa “Sociāldemokrāts” ziņo, ka Ārpusskolas izglītības kongresu padomes lektore Konstance Grīnberga lasīs referātu “Jaunatnes loma kultūras veidošanā.” Šo ĀIKP kā kultūrdarba idejisko centrāli esot dibinājuši progresīvās, kulturālās biedrības un strādnieciskās organizācijas, un tagad jau savu darbību izpletušas uz 245 biedrībām un biedrību nodaļām. Gada pirmajos 6 mēnešos, kā ziņo 29.augusta “Sociāldemokrāts”, dažādos kursus esot noklausījušies pāri par 46 000 apmeklētāju. Konstance esot lasījusi lekcijas par jaunatnes dzīvi, pašizglītību, sabiedriskām zinātnēm un sabiedriskās kustības vēsturi, strādnieku kustību, tautsaimniecību.

1.jūlijā Konstance “Kooperatorā” publicē “Ko pie mums kooperācija var pārņemt no mājsaimniecības?” Šis nav vienīgais viņas raksts, kurā viņa rosina atbrīvot sievietes no dažādiem laikietilpīgiem un nepatīkamiem mājas darbiem, ko tikpat labi varētu izdarīt kāds cits – šajā gadījumā kooperācija. “Uzstādot šo jautājumu, jārēķinās ar diviem motīviem: pirmkārt – ģimene no savam rokām izlaidīs tikai tos saimnieciskos pienākumus, kurus nodot kooperācijai būs ērti un materiāli izdevīgi; otrkārt – kurus pārņemot nav jāpārvar paražas, psihiska pieķeršanās attiecīgam darbam vai aizspriedumi. Vislabprātīgāk katrs cilvēks liek par samaksu padarīt tos darbus, kuri saistīti ar lielākām neērtībām un prasa daudz pūles vai prašanas… Tāds darbs, no kura katra mājas māte cenšas atsvabināties, ja tikai kaut cik to atļauj materiālie apstākļi, ir veļas mazgāšana. Veļas mazgāšana ir ne tikai smags un nepatīkams darbs, bet arī atstāj nepatīkamu iespaidu uz mazgātājas rokām.”

1.oktobrī “Kooperatorā” Grīnberga nopublicē rakstu “Ģimenes saimniecības iršanas process”, kurā apspriež pirmatnējās un modernās saimniecības atšķirības, tehnikas ienākšanu saimniecībā un tirgus ietekmi. “Tirgus ir vienu pēc otras izņēmis saimei no rokām pienākumus. Ģimene var iztikt viena bez lieku cilvēku pieņemšanas, pat otrādi: jo ģimene mazāka, jo ērtāki var ierīkoties, visērtāki sitas cauri cilvēki, kuriem nemaz nav ģimenes.” Sevišķi to jūtot saistībā ar dzīvokļu krīzi, kur vislabākā situācija esot tiem, kas ir vieni paši.
        “Pilsētā pēdējais sīkums ir pērkams par naudu, par naudu var atrast izpildītāju katram sīkākam darbiņam. Protams, ir jāpārmaksā, jādod tirgum pelnīt, bet tomēr ir katram dota iespēja dzīvot ārpus ģimenes, saimnieciski nesajūtot tās trūkumu. Par moderno lielpilsētas iedzīvotāju ģimeni var pilnīgi teikt, ka tās saimnieciskais pamats ir pilnīgi sadrupis. Sakarā ar tik lielām saimnieciskām pārvērtībām, protams, mainās arī cilvēku ieskati, garīgās tieksmes un morāles jēdzieni. Ģimenes locekļu starpā zūd saimnieciskā atkarība, bet pieaug garīgās prasības, kļūst sarežģītāka intelekta sfēra. Agrāk sieviete centās izpatikt vīrietim ar savām darba spējām un garīgi maz ko prasīja. Tagad modernā sieviete justos pazemota kalpones lomā, ja vīrietis to izraudzītos tikai tāpēc, ka tam vajag savas “kopējiņas.” Agrāk sieviete centās tikt pie sava apgādnieka un par nelaimīgiem radījumiem uzskata tās, kas nebija pie apgādniekiem tikušas. Tagad katra strādājoša sieviete ar nicināšanu noraugās uz sievietēm, kuras negrib strādāt un nodrošināt savu neatkarību, bet visu gaida no vīriem.
        Ir ļaudis, kas vēl dzīvo veco laiku ilūzijās un domā, ka tas vēl tikai ir tāds pagaidu stāvoklis, izsaukts no nenormāliem apstākļiem un ka atgriezīsies atkal laiki, kad katrai sievietei būs savs vīrs – maizes pelnītājs un katram vīram sava sieva – mājas kopēja. Tādi laiki nevar atgriezties. Sievieti, kura dzīvē ieguvusi patstāvību un patstāvīgu dzīves uzskatu, nekādas vīra bagātības nevar piespiest vairs aiziet pie vīra, lai dzīvotu no tā līdzekļiem, jo tā to sajūt ka lielu pazemojumu. Ārpus mājas sabiedrībā vīrietis un sieviete tagad nostājas garīgā un ekonomiskā līdzcensībā, starpība tikai tā, ka vīrietis šajā sacensībā iet pilnīgi brīvs, bet sieviete apkrauta ar dažādiem mājas sīkumiem, kuri atņem visai daudz enerģijas. Daudz runā par sievietes dabiskajiem pienākumiem. [..] Lāpīšana, vārīšana, rušināšanās pa mājas sīkumiem un raibu dzīparu staipīšana nav nevienam nekāds dabisks uzdevums. Viss, kas tiek mājās darīts patēriņam, apģērbam vai mājas ērtībai, nav nekāds viena dzimuma dabas uzlikts pienākums, bet tīri saimniecisks uzdevums. [..] Sievietei ir desmit amati un vienpadsmitais – bads.”
        Konstance arī šajā publikācijā cerīgi izsakās par kooperācijām, kas varētu atvieglot ģimenes saimniecības dzīvi: “Vienīgais pamats, uz kura vēl turas sadrumstalotā ģimenes saimniecība, ir cīņa pret tirgus peļņas kāri. Protams, daudz gadījumos no liekiem izdevumiem izvairoties krīt vēl lielākos zaudējumos. Saimnieciska dzīve ir devusi ieroci pret tirgotāju peļņas kāri, šis ierocis ir kooperācija. Sen jau būtu laiks daudz ko no ģimenes saimnieciskajiem pienākumiem uzticēt kooperācijai.”

1927.gads

1.februārī “Kooperators” ziņo, ka Konstance Grīnberga ievēlēta Patērētāju biedrības “Pamats" revīzijas komisijā.

18.novebra “Sociāldemokrāts” raksta, ka Konstance Grīnberga 20.novembrī Dorupē uzstāsies ar lekciju “Darba un pilsoniskās jaunatnes centieni.”

Konstance Grīnberga 27 gadu vecumā (pases foto)

Trīs gadu garumā laikraksti ziņo par vairākām uzstāšanām - pamatā saistībā ar politisko darbību, lekcijas pārsvarā par aktīvismu, sievietes lomu sabiedrībā, ģimenes institūciju, bezdarbu, ticību un māņticību u.c.. Konstance uzstājas gan Rīgā, gan ārpus – Cēsīs, Madonā, Alūksnē, Mētrienā.

Konstance Grīnberga (aiz Raiņa) stenografē (1929. gads)

1930.gads

27.marta “Jaunais Zemgalietis” izdevums ziņo, ka aizvadītajā linu vērpēju strādnieču sapulcē, kurā ieradās 100 strādnieces, Konstance Grīnberga runājusi par strādnieces tiesisko stāvokli un nākotnes uzdevumiem. Viņa norādījusi, ka pēc jaunākajiem pētījumiem Latvijā no katrām 100 sievietēm 59 strādā algotu darbu, turpretim Vācijā tikai 23. Katra strādājoša sieviete Latvijā nopelna caurmērā 2,5 Ls dienā, taču vērpēju darba alga ir zem 2 latiem. 11.aprīlī Jelgavā tikšot sarīkota sieviešu diena, kurā piedalīsies ar referātiem Vācijas un Igaunijas pārstāves.

1931.gads

18.septembrī “Sociāldemokrāts” ziņo, ka sakarā ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām vairākās Latvijas vietās notiks sapulces. Konstance Grīnberga uzstāsies Cēsīs kopā ar Fēliksu Cielēnu.

1932.gads

16.septembrī Konstance Grīnberga laikrakstā “Sociāldemokrāts” raksta par nāvi, pašnāvību, dzīvi un dzīvību, apskatot cilvēka bērnības pārdzīvojumu ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi.
            “Ja zinām, kā apietas ar daudziem bērniem un kā tie aug, tad gan jābrīnās, ka tik maz vēl pagūts izpostīt. Atklāti un ciniski vecāki, sevišķi mātes, atriebjas bērniem, kas pasaulē nākuši negribēti. Nelaipnība, pliķi, sitieni, pārāk grūts darbs un – rezultātā – izpostīta bērnība.[..] Smaga, drūma bērnība iegravē dvēselē apziņu, ka pasaule ir pārāk smaga, lai to varētu panest, pārāk liela un nomācoša, lai ar to varētu cīnīties. [..] Ja cilvēks nepanesamu apstākļu dēļ izdara pašnāvību dzīves vidū aiz it kā neatzīstamiem motīviem, maz ir nozīmes šos motīvus analizēt: tagadējais iemesls, varbūt, ir tikai ārējs, šķietams, īstais iemesls meklējams pirms divdesmit gadiem.”
         Viņa atzīst, ka neļaujot bērniem brīvi rotaļāties, vecāki atņem pētniecisko prieku un darba jēgu visai turpmākai dzīvei. Konstance Grīnberga ir par sagatavotiem vecākiem un gaidītiem, plānotiem bērniem: “To visu viegli ievērot, ja audzina mīļus, gribētus bērnus. Ko lai dara tās mātes, kurām varbūt nemaz nav instinkta vai intereses iegūt bērnus un tos audzināt, kaut arī apstākļi to atļauj, bet sevišķi tas mātes, kurām jādzemdē publiskās atejās un jāzīda sētmalēs? Ar naidu viņas nes uzspiesto nastu un neskopojas saviem bērniem teikt, ka viņi ir lieki, negaidīti, negribēti. Sen šie vārdi ir izskanējuši, sen šī posta bērnība aizgājusi, bet bērnība dzirdētais un ar mātes pienu iezīstais paliek apziņā: - Es esmu pasaulē lieks, negribēts, nevajadzīgs! [..] Ja pasaulē nāktu tikai gribēti un plānoti bērni, tad arī tajā dzīvotu tikai apzinīgi cilvēki, ar spēcīgu dzīvotgribu.”
            Konstance šajā rakstā aizskar arī kādu sensitīvu tēmu – aborti: “Likums neatļauj vecākiem savas kļūdas novērst. Ja arī likums atļautu, neļauj nabadzība. Pienākuma apziņa pret jauno dzīvību saduras ar pienākuma apziņu pret likumu. Jaunu dzīvību laist pasaulē negribot – ir grēks, bet to pārtraukt – noziegums. Viens no šiem ļaunumiem ir jāizvēlas. [..] Aborti, aborti, aborti! – Par un pret abortiem! – Kāpēc noiet līdz abortam? [..] Ne dārgas, ne komplicētas, bet par santīmiem pērkami, katras sievietes rīcībā esoši dezinfekcijas līdzekļi var novērst lielo traģēdiju, lai nebūtu negribētu bērnu un lai nebūtu arī riebīgo abortu.”

23.decembrī “Sociāldemokrāts” Konstance uzraksta “Gara lidojums”, uz kuru 1968.gadā laikraksta “Latvija” 13.janvāra numurā atsaucas Jānis Rudzītis, minot Jāņa Kārkliņa (Raiņa un Aspazijas fonda priekšsēdētāja) atmiņas: “Kalniņš ir vēlreiz pieskāries Aspazijas Kastaņolas gadu ļoti asajam un vairākus gadus ilgušajam konfliktam ar marksistiski ierobežotajiem sociāldemokrātiem dzimtenē un Pēterpilī.” Kā Aspazijas vienu no noniecinātājiem viņš nosauc arī Konstanci Grīnbergu. 
        Uz to Konstance pēc mēneša tanī pat laikrakstā atbild: “Nekad, nekur un nekādā gadījumā neesmu ne mutes vārdos, ne rakstiski izteikusies nelabvēlīgi vai pat nonicinoši pret dzejnieci Aspaziju. Esmu bieži apgrozījusies Raiņa un Aspazijas mājā, kas nebūtu bijis iespējams, ja manas attieksmes ar dzejnieci būtu bijušas tādas, kā minēts Jūsu laikrakstā. Pirmo reizi dzirdu, ka ir bijusi runa par Aspazijas izslēgšanu no Sociāldemokrātu partijas. Man tomēr ir pretēja informācija. Ja manu vārdu neliks mierā un iepīs visādās tenkās, tad es būšu spiesta darīt zināmu atklātībai, kura bija tā persona, kas pūlējās saturēt Aspaziju zināmos politiskos apkampienos. Šo tenku producētajiem, uzvandītājiem un reproducētājiem tas var būt diezgan nepatīkami.” 
        Uz to Jānis Rudzītis atbild, ka viņš ir tikai dalījies ar informāciju, ko uzzinājis Bruno Kalniņa apcerē “Aspazijas politiskās idejas”, kas iespiesta Raiņa un Aspazijas gadagrāmatā 1968.gadam (52.lappusē), kur Bruno Kalniņš runā par kādu Konstances rakstu “Sociāldemokrāta” 1932.gada 291.numurā, kur “Gara lidojums” raksta: “Bez šaubām, kur ir daudz vadoņu un vēl vairāk gribētāju būt par vadoņiem, tur ir intrigas.”

1933.gads

1.janvāris izdevums “Domas” Konstance uzraksta publikāciju “Daba necieš tukšumu”, kurā samērā asi vēršas pret “māņticību”, ar to saprotot paļaušanos mācītāju sprediķiem. “Nesekmīga ir cīņa pret šiem profesionāļiem, kamēr pati vajadzība pēc šīs profesijas nav pašās saknēs likvidēta. [..] Zinātni ar murgiem nevar apvienot – tas tiesa, bet kamēr zinātne vēl vienu, otru nomaļāku stūri nav apciemojusi, tur murgus nevar laist pensijā, jo – daba necieš tukšumu.” Konstance arī uzskata, ka baznīcas sprediķi sniedz mierinājumu vienkāršākām ļaužu grupām, kuras sarežģītākus tekstus nesaprot. 
            (Šeit jāpiebilst, ka pēc 15 gadiem Konstance apprec mācītāju Edgaru Bergu un meklējot atbildi mūžīgās jaunības noslēpumam, pievēršas melnajai maģijai.)

 7.februārī “Sociāldemokrātā” Konstance Grīnberga uzraksta publikāciju par apdrošināšanas nepieciešamību, jo bieži vien gadoties tā, ka cilvēks, līdz ko nonāk kādās veselības problēmās vai nespējot vairs strādāt, attopas trūcīgā situācijā, un viņam nav iekrājumu, kā arī ne valsts, ne darba devējs par viņu vairs neinteresējas: “Kad darba spēju vairs nav, vai paša darba nav, tad nekā vairs nav. Dažam labam nepatīkas to atlikt, bet tas ir fakts. Daudz gudrāki liekas tie, kas nodrošina savas vecuma dienas.” Konstance par pārāk nenovērtētiem un vismazāk aizsargātiem uzskata tieši cilvēkus, kuri visu mūžu strādā fizisku darbu, lai visa sabiedrība varētu baudīt rezultātus: “Par paliekošu vērtību pagaidām pieņemts atšķirt tikai to, kas uzrakstīts uz papīra, bet ne to, kas iebruģēts zelta akmeņos vai namu sienās. Strādnieks, zinātnieks, mākslinieks, domātājs, ierēdnis un prātīgais dzīves reālpolotiķis – neviens nav drošs no šīm pašām beigām: nomirt dziļā trūkumā.”
             Kā raksta Konstance, kādam pēc nāves uzceļ pieminekli, citam ne, bet “tikpat maz vairs prieka no tā pieminekļa tam, kam tas celts, kā tam, kam tas necelts, viņš prasīja maizi, bet tam pasniedza akmeni un to pašu tikai trīssimti gadu pēc nāves.” Lai arī spožākajiem prātiem laimējas kādreiz tikt atcerētiem, “katrs cilvēks, kas ir strādājis, ir radījis paliekošas vērtības, maize par to pienākas katram, maize ne tikai to brīdi, kamēr strādā, bet līdz dzīves noslēguma brīdim. Tas nav daudz prasīts, jo katra cilvēka darbs pārdzīvo darītāju, ne tikai izcilu zvaigžņu darbi. [..] 
             Sabiedrībai ir vajadzīgs katrs cilvēks un katra cilvēka darbs. To pierāda apstāklis, ka ar likuma darbību cenšas piespiest mātes radīt bērnus pat pret savu gribu un interesēm, tikai tāpēc, ka tas ir valsts interesēs. Tātad valstij ir vajadzīgs katrs cilvēks. Nedzimušos prasīt un barot, bet cilvēkus spēka gados pazudināt netīši radītā un tīši padziļinātā bezdarba postā, kāda ir tagadējā kārtība.”
        Konstance ierosina noteikt tādu kā iztikas minumu, zem kuras cilvēks nedrīkstētu atrasties: “Vecuma dziļais posts, bezdarba dziļais posts, tiem dziļumiem jārada robeža, par kuru dziļāki tie nedrīkst vairs slīdēt. Likums kas apdrošina pret vecuma nespēku un pret bezdarbu, nesola nevienam ne bagātību, ne pārticību, bet sola zināmu robežu, par kuru zemāki cilvēks nedrīkst slīdēt un nedrīkst tikt nogrūsts.[..] Vecuma pensijas un bezdarba pabalsti aizvelk žogu priekšā šim valdošās šķiras triumfa braucienam. [..] Kur to naudu ņemt? – No tām vērtībām, ko katrs cilvēks savā darba dzīvē ir sakrājis un saražojis.”
            Apdrošināšanas tēma Konstancei bija ne tikai pētījums maģistra studijās, bet arī maizes darbs (Latvijas Lloid), un šī nav vienīgā publikācija, kurā viņa runā par nepieciešamību apdrošināties. Arī vēlāk rakstā “Kad sieva kļūst atraitne” viņa akcentē šādu vajadzību, kā arī 1934.gadā jau ar uzvārdu Cērpa Latvijas Universitātē uzraksta diplomdarbu “Sociālā apdrošināšana Latvijā, Lietuvā, Igaunijā”.

11.oktobrī Konstance, kura tobrīd ir ierēdne Rīgas Tirgus inspekcijā, salaulājas ar inženieri, Latvijas Dzelzceļa noliktavas pārzini Žani Miķeli Cērpu. Laulību reģistrs nr.2501. 

1934.gads

“Intīmā Rīga” izdod sērijrakstu “Mūsu dāmas kā politiķes”, kur vairāku izdevumu garumā satīriski apskata kopumā 62 sievietes-politiķes. Publikācija iesākas ar vārdiem: “Arī pie mums bieži vien dāmas politiskā un valsts vadībā spēlē ievērojamu lomu, lai gan visus viņu laurus parasti pieraksta vīriem. Dažs labs ievērojams valsts vīrs un pat ministrs ir sekmīgi veicis savus uzdevumus tikai pateicoties dāmu izcilu politiķu spējām un atbalstam.” 26.janvāra izdevumā  par Konstanci sacīts tā: “Soc.-dem. Uzticamības persona Rīgas centrālajā tirgū. Arī viena no labākajam partijas oratorēm. Tirdziniekos pratusi iedvest vēl lielāku respektu pret sevi, nekā slavenais tirgus Džeks pret žurkām. Nesen pārdzīvoja lielas nepatikšanas mīlas frontē, kad līgavaini inž. M. nolaupīja pirms laulībām komiltoņi.” 

Pēc Ulmaņa apvērsuma Konstance Grīnberga vairs nepublicē politiska satura rakstus. Turpmākie teksti lielākoties sadzīviska rakstura vai par tēmu, kuru viņa padziļināti pārzināja - apdrošināšana.

1935.gads

7.februāra “Rītā” ziņots, ka Konstance absolvējusi Latvijas Universitāti ar  “tautsaimniecības kandida grādu”.

1.martā “Sievietes pasaulē” Konstance (nu jau kā Cērpa) uzraksta publikāciju “Sievietes uz slidena ceļa”, kurā apskata tādu profesiju ka bārdāma. Viņa bažījas, ka šī profesija neizbēgami noved pie prostitūcijas, jo darba alga ir lielā mērā atkarīga no klientu devīguma un “šādā ziņā viņas nostādītas sliktākā stāvoklī par viesmīļiem, kas saņem noteiktu procentu no tēriņa.”, turklāt, lai piepelnītos viņām nereti tiek ieteikts doties līdzi klientiem, kad bāru slēdz, un gribot negribot, viņas nonāk uz prostitūcijas ceļa.

15.oktobrī “Zeltenē” Konstance uzraksta “Kas vecākiem jāzina par studentu stipendijām”, tajā izceļot stipendiju problemātiku – ka tā nav nekas vairāk kā kredīts, kas iedzen studentus parādos. Viņa teic, ka tagad populāri ir saņemt labu augstskolas grādu, bet parādu dēļ nespēt atrast darbu savā profesijā, jo, pirmkārt, esot specialitātes pārprodukcija, bet otrkārt, jaunajam absolventam jāatdod parādi, līdz ar to nav iespējams uzsākt savu biznesu vai savu praksi, kam arī vajag līdzekļus. “Universitātes vadība gan cenšas stipendiātiem sagādāt praktikantu vietas. Parasti cilvēks, kurš studiju laikā nav strādājis un nevar uzrādīt ilggadīgu, nopietnu darba praksi, nevar cerēt uz labi atalgotu vietu. Lai tādu ieņemtu, vajag vairāku, var teikt pat ilgu gadu praksi. Pirmos gados jārēķinās ar niecīgu praktikanta algu, kas parasti ir tikpat liela kā stipendijas. Tātad pirmajos studiju gados pelnīta alga labi ja līdzsvaros studiju laikā iekrātos parādus. Ja ik mēneša alga līdzinās agrākai ik mēnešu krātai parādu summai, tad, protams, cilvēks ārā no parādiem netiek.” Arī ar šādiem parādiem jaunie speciālisti nespējot sev īrēt telpas, iegādāties ierīces ar kuram strādāt: “Katram iesācējam jāiegulda milzīgs kapitāls jaunās dzīves pamatā, iekas tas sāk rentēties. Ja šajos apstākļos jaunajam iesācējam vēl uzvelts vairāku tūkstošu latu liels stipendiju parāds, tad tas var jaunā censoņa cerības pilnīgi nogremdēt. Savam stāvoklim un izglītībai piemērotu brīvas profesijas arodu tas nevar uzsākt.”
            Konstance uzsver, ka svarīgs ir vecāku atbalsts. Šo viņas rakstu izlasot, vecākiem varētu rasties jautājums, kāpēc gan bērni būtu jāsūta studēt, bet to tad jāļauj pašiem bērniem izlemt. “Labākais, ko vecāki varētu darīt, būtu – laikā padomāt, kā atbalstīt savus bērnus šajā kritiskajā laikā.” Tā kā esot novērots, ka daudziem vecākiem jau iekrājumi bērna studiju atbalstam beidzas jau pirmajā studiju gadā, Konstance iesaka nākamiem studentu vecākiem par to domāt jau laikus. “Uzkrāt parastā ceļā to neizdodas. Tad viņa iziet citām vajadzībām. Vēl biežāk krāšanu pārtrauc vecāku nāve, sevišķi tēva. Vīrieši vēlu precas un agri mirst. Katra trešā ģimene nelaikā zaudē tēvu – pelnītāju. Kā tad vairs krāsi? – Te palīgā nāk tā saucamā bērnu pūra naudas apdrošināšana. Apdrošināto summu dēls vai meita saņems, lai vecāki būtu dzīvi vai miruši. [..] Jaunais laiks prasa, lai vecāki padomātu par jaunām metodēm savu bērnu nākotnes nodrošināšanā.” Raksta beigās viņa aicina ikvienu, kuram vēl radušies jautājumi saistībā ar apdrošināšanu, vērsties pie viņas rakstiski vai personīgi.
            Jāpiebilst, ka ap šo laiku laikrakstos Konstance izliek sludinājumus, kur aicina lasītājus konsultēties ar viņu par apdrošināšanu.

15.novembra “Sievietes pasaulē” rakstā “Dārgākais uzvalks” Konstance, intervē kādu kundzi, kura pastāsta par saviem bērnības pārdzīvojumiem, kad viņai šūtas kleitas. Viens teikums, kurš ir īpaši sajūsminošs un arī kaut kas tāds, par ko pat šodien sievietes priecājas: “Vasarsvētku rītā tomēr ieradās jauna kleitiņa. Bet tas nu bija kaut kas pavisam cits. Gaiši zila, gluži debesu krāsā drēbe ar baltām strīpiņām rūtota. Piedurknītes īsas, kuplas, savilktas ar gumiju. [..] Bet tad atklājās pats galvenais: kleitiņai ir arī kabatiņa. Kad tas piedzīvots, ka kleitiņai kabata! Tas viņas vērtību dubulto. Ne pakustēties, ne skriet, tikai sēdēt un baudīt labsajūtu.”

1936.gads

1.jūlijā Konstance Cērpa avīzē “Zeltene” publicē rakstu “Bērns – bērna auklis”, kurā blakus kritikai par vecāko bērnu nolikšanu par jaunāko bērnu aukļiem dalās savā pieredzē, kas varētu atbildēt par to, kādēļ viņa pati izvēlas vēlāk dzīvē neradīt bērnus. Viņa min, ka lai gan bērnus vairs svešā ģimenē sūtīt par algotiem aukļiem nevar, vecāki tomēr to joprojām izmanto savas atvases par mazāko aukļiem, kas rezultējas tajā, ka “bērni, pirms tie sasnieguši skolas vecumu, nereti jau krietni nostrādājušies ar saviem mazākiem brāļiem un māsām. [..] Pāragra pienākuma nasta neļauj bērnam fiziski attīstīties un nospiež to arī garīgi.”
            Konstance kavējas atmiņās, ka viņai nepilnos sešos gados bija jāuzmana, lai mazā māsa nepamostas no mušu uzbrukumiem, vēlāk jāvaktē, lai neapdedzinās no pie krāsns vai neiekrīt akā. Laiku, ko viņa pavadīja auklējot mazo māsu, viņa sauc par katorgu. “Atceros dažus momentus. Vasarā mājas bērni uzkāruši kaut kādas šūpoles. Man jāsēž pie māsiņas šūpuļa tik ilgi, tik cieši, ka es pat nedabūju zināt, ka laukā ir tāds jaunums kā šūpoles. Kādreiz novakarē mātei vaļīgāks brīdis. Viņa pati ieņem vietu pie bērna. Izeju laukā. Citi bērni mani apsveic it kā no svešuma atbraukušu. Ved rādīt savas šūpoles. Tās jau tik daudz dienas lietotas, ka nodilušas, striķi satrūkušo, samezgloti. Visi jūt godbijību pret mani. Viņi tiku tikām šūpojušies, bet es pirmo reizi. Man tāpēc ļauj šūpoties, cik gribu. Gribētos šūpoties stundām. Vēl nav šis prieks necik izbaudīts, jau māte nepacietīgi klauvē pie loga un sauc mani iekšā. Atkal jāieņem vieta pie šūpuļa.”
             Konstance atceras vēl kādu gadījumu, kad viņa uz mirkli atstājusi mazo māsu, un māte, to saprazdama, piesolījusi nosist Konstanci, ja bērnam būs kaut kas noticis. “Noticis bija tikai tas, ka es nu zināju, ka visa pasaules vērtība ir šis “bērns”. Es neesmu vairs nekas cits ka līdzeklis, lai šim visuvērtīgajam bērnam klātos labi.”
          Šajā rakstā Konstance liek saprast, kādēļ viņa vēlu sāka iet skolā: “Piecus un pus gadus veca es tur piesēdos, bet vaļā no saviem aukļa pienākumiem tiku taisni pēc sešiem gadiem, kad sāku iet skolā.” 
        Tālāk rakstītais sasaucas ar kādu citu Konstances publikāciju, kurā viņa runā par pašnāvību iemesliem – tie meklējami bērnībā, un liek kļūt aizdomīgam – vai arī Konstance ir bijusi ar šādām sajūtām: “Neatceros nevienu dienu šajā katorgas laikā, kad man būtu izgājušas no galvas domas par pašnāvību. [..] Bērnam kā otra bērna auklis, uzdod gan pieauguša cilvēka darbu un darba atbildību, bet viņam līdz ar to nedod pieauguša cilvēka tiesības, pieauguša cilvēka saprātu un pieauguša cilvēka fizisko spēku. [..] Māsa jautā man un brīnās, kāpēc es neilgojos kļūt māte un iegūt bērnu. Paldies! Es jau vienu esmu izaudzējusi un zinu, ko tas maksā.[..] Man ir un paliek paniskas bailes vēl reiz sava mūžā uzņemties to nastu, kādu man toreiz uzvēla plecos.”

15.februārī Konstance Cērpa izdevumā “Zeltene” publicē rakstu ar nosaukumu “Kad sieva kļūst atraitne”, kurā kārtējo reizi uzsver apdrošināšanas svarīgumu. Viņa arī novērojusi tādu fenomenu sabiedrībā, ka nomirstot vīram, sieviete kļūst gandrīz vai neredzama apkārtējo acīs. Konstance apskata ne tikai atraitnes problemātiku, bet sievietes jautājumu kopumā: “Žurnālistikā un dienas presē viens no visbiežāk lietotiem vārdiem ir – “sieviete”. Padomi, pamācības, ieteikumi. Par sievietes miesu un dvēseli, bērniem, mājas dzīvi un labu saticību ar vīru, šķiet, visi tik norūpējušies.”
        Konstance arī norāda, ka sievietes nereti nokļūst situācijās, kad zaudē vīru, līdz ar to naudas līdzekļus, un, lai arī labi izglītotas, tās nonāk fabrikā kā nekvalificētas strādnieces un pelna zemas algas, ar kurām jāuztur gan sevi, gan bērnus, kuriem beigās jāizstājas no skolas un arī jāsāk strādāt, lai savilktu galus kopā. “Viņas ir spiestas pieņemt vissliktākās vietas un kalpot par vismazāko algu tikai tāpēc, ka nav īstas kalpones un šim darbam neder. Viņas ir kļuvušas atraitnes. Dzīvojušas tikai vīram, pārtikušas tikai no viņā ienākumiem. Pusmūžā vai vecuma galā izsviestas darba tirgū, tās tur nekādi nevar iejusties, ne piemēroties, ne sev kaut cik atbilstošu vietu atrast. [..] Jo mazāk sagatavota sieviete saņem ļauno triecienu, jo vairāk tas salaiž visu tālāko dzīvi.”
            Jau šajā gadā Konstance it kā pareģo savu vēlāko dzīves gājumu, kad izīrēs istabas viesu mājā, un raksta: “Ļoti daudz atraitņu pilsētās pelnās kā tirgotājas, kā pansijas turētājas. Mēbelētas istabas, pansionāri un vēl dažāda veida sīka patstāvīga uzņēmība ir atraitnēm parastais eksistences avots.” Konstance kārtējo reizi aicina cilvēkus aizdomāties par dzīvības apdrošināšanu, lai nelaimīgā brīdī atraitnes, kuras ir labi izglītotas, bet ne minūti dzīvē nav strādājušas, nepaliktu zaudētāju lomā: “Ja, piem., vīrs būtu iekrājis vai izdevis savas dzīvības apdrošināšanai tikai tik daudz, cik tas nopīpoja papirosos, ar to būtu atraitnei nodrošināta tik liela naudas summa, kādu viņa tagad atraitnes stāvoklī, var nopelnīt tikai apm.6 gadu laikā. Tā nebūtu mūža eksistence, bet ar to ģimenei būtu iztika, kamēr atraitne pagūtu aptvert savu jauno stāvokli, pagūtu tam piemēroties, sagatavoties un atrast izdevīgu ienākumu avotu.”

1937.gads

1.janvāra “Zeltenē” Konstance publicē zināmāko no saviem īsajiem stāstiem “Siļķu Marija” – par kādu Rīgas tirgus siļķu pārdevēju, ar kuru viņas ģimene it kā iepazinusies bērnībā, un kāds bijis šīs siļķu Marijas dzīvesstāsts. Vietām var lasīt par bērnības laiku: “Mēs nekad neesam bijuši bagāti ļaudis. Mūsu ģimenē tāpēc uzturam nāca diezgan bieži galdā siļķes. Mēs bijām seši ēdēji un tikai pusotra pelnītāja. Pilna pelnītāja vienmēr bija māte, bet tēvs strādāja tikai šad un tad - ar lieliem pārtraukumiem.” Stāstā atrodamas arī dažādas bērnības atmiņu detaļas par mēbelēm, kā arī žurkām, kas dzīvojušas ēkā: “Ik vakarus apgulstoties varēja dzirdēt, kā biezajos mūros pa alām skraidīja žurkas. Noteiktos virzienos tās skrēja noteiktā laikā, tik noteikti, ka pat pulksteni varētu uzstādīt pēc viņu skrējiena, ja tas apstātos.”  

15.augustā Konstance uzraksta īso stāstu “Laimas veltes”, kurā ataino divu saimnieku – bagātā un nabagā – dzīvi. Vai arī īsāk sakot – kas tad ir bagātība un kā novērtēt to, kas mums ir. Šeit netiešā veidā atainojas pašas Konstances uzskati, kuri novēroti arī citās publikācijās – cilvēkam jānodrošinās pret nebaltām dienām, taču nav jāieslīgst galējībās ar krāšanu, un jābauda dzīve šeit un tagad. 

Septembrī vairākos laikrakstos tiek minēts, ka Konstance Cērpa Latvijas Universitātē vadīs lekcijas par dzīvības apdrošināšanas praksi.

1938.gads

3.marta “Mūsu mājas viesī” Konstance uzraksta “Gribētie un negribētie bērni”. Arī cilvēkiem, kas plāno uz priekšu, “rodas pašas par sevi trīs dažādas lietas: mīla, kuras mērķis nav laulība; laulība, kuras mērķis nav bērni; beidzot bērni, kuri atkal ir mērķis pats par sevi, ne iepriekšējā dabiskas sekas.”

15.oktobrī, cik pagaidām noprotams, publicēts pēdējais Konstances raksts Latvijas presē pirms trimdas. Rakstā “Lietosim rokdarbos mūsu lauku dzijas” viņa aicina atbalstīt mazos uzņēmējus - rokdarbu darītājas iegādāties dziju pašos mazākajos veikaliņos: “Ja mēs pērkam darbdienas brokastīm baltmaizi, vai rupjo maizi, tad ejat vienkāršā pārtikas preču veikalā, nevis pilsētas smalkākā kafejnīcā. Tāpat arī rokdarbu iepirkumus var izdarīt veikalos, kuri līdzinās greznām modes kafejnīcām par luksus cenām un var tos izdarīt vienkāršos dziju veikalos.” Tāpat viņa arī sniedz ieteikumus, kurus var nezināt kāds, piemēram, ka ekonomiskāk var tīklu diegus nopirkt makšķernieku veikalos, kā arī turpat var iegādāties smalku linu diegu par daudz zemāku cenu. Vai arī ka vienkāršus apavus bērniem var iegādāties zirglietu veikalos.
        “Mūsu rokdarbu tirgū daudz latvisku cimdu, darinātu no nelatviskas dzijas. Latviskie dūrainie cimdi tikai tad ir lēti, ja tie darināti no lauku dzijas. Mājas mātēm un rokdarbniecēm ieteicams nesekot pārāk akli citu draudzeņu iemītam modes tekam uz modes veikaliem, bet pastaigājot pa ielu, pamest acis logos, pastudēt cenas un šad tad ieiet aplūkot, ko pārdod tādos veikalos, kur nav gadījies agrāk ieiet. Varbūt tur atrodas kas labs, lēts un interesants.”

1940.gads

17.jūlija “Valdības Vēstnesis” ziņo, ka Konstance Cērpa un Jānis Dzelzītis iecelti par studentu korporāciju likvidācijas komisijas locekļiem.

1946.gads

18.maijā “Apskats: Latviešu Nometne “Saule”” vēstī, ka 12.maijā Ģimenes dienas svinībās Švarcenbekā uzstājas toreiz vēl prāvesta vietnieks, bet vēlāk pats mācītājs Edgars Bergs, viņš arī vēlāk Konstances vīrs. Noticis dievkalpojums baznīcā, kas pašu nometnes iedzīvotāju spēkiem celta. Ģimenes dienas tikušas sarīkotas ar Dāmu komitejas, kuras priekšsēdētāja Konstance Cērpa, gādību.

Nav skaidri zināms, kas notiek desmit gadu laikā, taču arhīvu dokumentos var atrast informāciju, ka viņa un Miķelis izbraukuši no Latvijas uz Hamburgu 1944.gada 8.oktobrī.  Kādā arhīvā, kur jānorāda nodabošanās, Konstance par sevi ziņo, ka 25 gadus strādājusi birojā - līdz pat 1947.gadam, kas nozīmētu, ka arī trimdā. Uz jautājumu, vai viņa plāno atgriezties Latvijā, atbilde ir noraidoša un iemests - boļševiku dēļ. Bēgļu nometnē Vācijā konstance iepazinusies arī ar savu nākamo vīru - mācītāju Edgaru Bergu. Atmiņās par prāvestu Bergu uzzinām, ka reiz Berga kungs nejauši iekritis lifta šahtā un smagi savainojies, kā rezultātā ilgus mēnešus nācies ārstēties. “Iznācis no slimnīcas, prāvests, jau 70 gadu vecs, apprecējās otrreiz. Daudzi izbrīnījās, nepazīdami Edgaru Bergu. Viņš apprecēja savu slimo kopēju – māsu, kas viņu ilgi un uzticīgi kopa un solījās viņu kopt un rūpē turēt, cik ilgi nepieciešams. Tagadējā atraitne prāvestu bija iemīlējusi. Prāvests to novērtēja, būdams tāds pats gara bruņinieks personīgā dzīvē kā baznīcā. Savu solījumu kundze arī turēja. Bez viņas rūpēm un gādības prāvests smago dzīves cīņu un materiālās rūpes nepanestu.” Lai gan šeit minēts, ka viņa bijusi atraitne, kādā avotā atrodam, ka cilvēks ar vārdu Žanis Miķelis Cērps vēlāk dzīvo trimdā Amerikā. 1948.gadā Konstance un Edgars Bergi pārceļas uz Londonu.

Prāvests Edgars Bergs

1948.gads

2.decemrbī izdevumā “Latvija” (un arī 1949.gada 8.jūlijā laikrakstā “Latvju vārds”) Konstance nu jau Berga kavējas atmiņās par apciemojumu - pie viņas pansijā uzkavējusies kāda amerikāņu diplomāta sieva, kas pēc tautības ir latviete. Viešņa lūgusi nodot padomus latviešiem, kuri grasās pārcelties uz dzīvi Amerikā. “Viņa zina, kādas ir latviešu intereses, bet viņa arī atzīstas, ka ne katru reizi saprot latviešu mērķus, uz ko tie tiecas.[..] Latvieši jau gan sevi turot par visgudrākajiem cilvēkiem pasaulē (gluži kā to dara visas citas tautas), bet latviešu gudrība, pēc šīs Amerikas domām, esot vēl stipri provinciāla un naiva.”
        Cita starpā viņa dod padomus arī latviešu vīriešiem sievas meklējumos: “Šī latviete brīdina arī jaunos puišus padomāt par sievām – latvietēm. Amerikas sievietes nemīlot daudz nodoties mājturībai. Daudz kas tāds, ko Eiropā uzskata par sieviešu darbu, Amerikā esot vīriešu darbs, piem., mazgāt traukus, mazgāt veļu, apkopt telpas. Amerikāniete – sieva būšot izbrīnījusies, ja viņas vīrs latvietis to negribēšot darīt. Amerikānietes nemīlot ilgi pūlēties arī ap ēdiena vārīšanu – piem., no kauliem vārīt buljonu. Tur visa saimniekošana parasti esot – nopirkt konservu kārbas un tās atvērt.”
        Amerikas latviete esot bijusi norūpējusies, ka latvieši ar savu naivumu un nesamaitāto dzīves uztveri nepratīšot orientēties Amerikā, taču viņa gan atzīst – tas, ka latviešu iekļūšana Amerikā virzoties tik gausi, ir pašu latviešu vaina, “un beidzot, latviešu ‘iedzimtais grēks’ – kur tikai tiek sveštautiešiem klāt, tur nosūdzēt savējos.”
           Bergas kundze apsolījusi brīdinājumus nodot laikrakstam, taču mierinājusi gan, ka latvieši vairs neesot tik naivi, kā senāk: “Piemēram, Anglijā ir bijuši gadījumi, kur pārdod “dzimtenes zemi”, kas pagrābta tepat kaut kur Jorkšairas vai Šropšairas arumos. Kādas nometnes puiši pratuši izrakstīt no Amerikas baznīcas drēbju sūtījumu un to turpat nometnē pārdevuši citiem.[..] Tur amerikānietei taisnība, ko latvietis nespēj pārvarēt – tā ir latvieša daba. Iesākās reiz ar to, ka viens latvietis veiklāk par otru prata pielavīties baltvāciešu muižkungam, bučot elkoni un izpelnīties vagara vietu un amatu – citus šķūnī nopērt. Cīņa par šo vagara vietu un par tiesībām savus tautiešus nopērt nekad nemitas. Tieši tāpēc mēs šturmējam vai visu pasauli, kur tikai tiekam kādam svešiniekam klāt. Angļi stāsta, ka nespējot aizklausīties no latviešu sūdzībām par savējiem. Nevarot nemaz saprast, ko latvieši cits no cita gribot. Iestādēs mapes esot pilnas papīru, ko iesūtījuši latvieši, cits par citu sūdzēdamies. Tāpēc latviešiem varot ieteikt braukt uz kādu temperamentīgu zemi, laba daļa tur ejot bojā, bet kas palikšot pāri, tie varbūt beidzot sapratīšot, ka tautai ir veselīgāk turēties kopā un savējos aizstāvēt.”

1949.gads

18. un 19.martā laikraksti “Londonas Avīze” un “Latvija” ziņo, ka 1915.gada dibinātā Sieviešu Internacionālā Līga, kuras galvenais mērķis – cīņa pret karu, bija sasaukusi Londonā informācijas sanāksmi, kurā aicināja piedalīties visu Anglijā nodarbināto cittautiešu pārstāves, un Konstance Berga pārstāvēja latvietes. Sieviešu Līga “cīnās par sievietes tiesībām un prasa, lai vadošos valsts amatos un vispār algotos darbos sievietēm dotu vienādas tiesības ar vīriešiem un vienāda darba vienādu algu. Dažas no šīm prasībām latvietēm liekas nesaprotamas, jo daudz no tā, par ko cīnās sievietes lielajā pasaulē, Latvijā jau bija sasniegts.” Konstance uzsver SIL nozīmi – tā vēloties sniegt draudzīgas rokas pāri tautības, ticības un rasu šķēršļiem. Viņa aicina uz 26.aprīļa sapulci (tējas vakars ar groziņiem) pieteikties arī citas latvietes, rakstot viņai pa pastu.

14.maijā Konstance piedalās Anglijas Sieviešu Līgas sapulcē, kurā runā par sieviešu emancipācijas jautājumiem. Viņa norādīja, ka “sieviešu emancipācijas jautājums Latvijā pasvešs: atbrīvošanas laikā visi reizē kļuva vienādi brīvi pilsoņi, visi reizē ieguva velēšanu tiesības un jau pašā pirmajā latviešu parlamentā bija arī sievietes deputātes. Tai laikā anglietēm bija tikai sufražistes. Runātāja apsolīja palīdzēt anglietēm ar padomu, kā tikt pie sieviešu tiesībām. Izcēlās liela jautrība.”

6.decembrī Konstance ar vīru iesniedz pieteikumu Austrālijas migrācijas birojam, lai emigrētu uz Austrāliju, taču saņem atteikumu emigrēt, un par iemeslu tiek minēts viņu vecums, kas esot pāri limitam ("you are both over the age limit").

1950.gads

29.aprīlī laikrakstā “Latvija” Konstance apraksta angļu sieviešu žurnālistu biedrības 50 gadu pastāvēšanas svētku pasākumu, kas aizvadīts visā klusībā. Pasākumā publicistes ieskicēja, ar kādam grūtībām jāsaskaras sievietēm žurnālistēm. Pirms biedrība dibināta, Anglijā sievietēm esot bijušas tikai trīs profesijas – skolot, šūt vai iziet uz ielas. “1862.g Londonā esot bijušas 15 000 guvernantes, 43 000 šuvējas un 80 000 prostituētās.”
            Sieviešu rakstnieču un žurnālistu biedrība esot bijusi jauna, kā arī tagad tā saskaroties ar aizspriedumiem – ne par visām tēmām sievietēm aicina izteikties. Regulāri biedrība rīkojot sapulces, kurās žurnālistes nolasot savas jaunākās publikācijas, bet pēc tam notiekot debates, uz kuru izdevumu labāk to sūtīt. Angļiem netīkot, ja raksta par šķiršanos – tādus rakstus neviens nepublicēs. Vislabāk, ja raksta par mājas darbiem un laimīgu laulību. Turklāt – vairākas reizes par vienu un to pašu tēmu: “Uzrakstīts stāstiņš, kas nobeidzas ar laulības šķiršanu. Visi klausītāji atzīst, ka stāstiņš tiešam izdevies labs. Autorei tomēr ieteic to nekur neiesūtīt, jo ir pieņemts, ka angļu literatūrā tematu par laulības šķiršanu nemaz necilā, un tādu izdevēju neatradīšot, kas riskētu šādu stāstu iespiest. Beidzot tematu izvēle sašaurinās uz trim: rokdarbi, virtuves receptes un īsi stāstiņi, kas visi beidzas ar laimīgu apprecēšanos. Dot rokdarbus un ēdienu receptes – tas nav žurnālistu uzdevums.
            Tātad paliek tikai pēdēja nozare – aprakstīt neskaitāmos veidos klizmas, kas kavē tikt pie laimīgām laulībām, un ka beidzot visiem šķēršļiem tiek pāri. Ir žurnāli, kas šādus stāstiņus ievieto pa 5 un vairāk viena numura un tā turpina numuru pēc numura.” Konstance arī raksta, ka ja kādai no biedrības žurnālistēm izdodas atrast sev publicistu kādā šādā sapulcē, tad tā kļūst par uzlecošu zvaigzni, par kuru visas pārejās priecājas un pavada ar gavilēm, novēlot veiksmi. “Nav tā kā pie mums, kur ar rungu sit nost katru, kas atļaujas kaut kas būt.”

10.jūnija “Latvijā” apraksta savus novērojumus Anglijas modes dzīvē: “Pietiek kādā filmā vai ilustrētā žurnālā redzē princesi Elizabeti kādā zināmā tērpā vai ar kādu rotu, lai jau drīz pēc tam vai pat otrā dienā šis apģērba gabals vai rota būtu redzama Londonas ielās neskaitāmos atdarinājumos. Tas pat ir it kā nacionāls pienākums vai labas gaumes pierādīšana, un to pat īpaši propagandē. [..] Neviens neprasa, vai ir sals vai dubļi, - kas jāvalkā, tas jāvalkā.”

1951.gads

23.maijā Konstance laikrakstā “Latvija” raksta, ka Londonā dzīvo jau apaļus trīs gadus un apraksta pasākumu, ko gaida visa angļu tauta, bet jo īpaši Londonieši - karaliskās ģimenes grezno braucienu vēsturiskās karietēs pa visu pilsētu.

1952.gads

Konstance ir komitejas vadītāja Brukvudas kapos, kur rudenī apglabā pirmo latvieti.

1953.gads

12.martā “Londonas Avīzē” publicēts raksts “Kornvalas rūķi aicina ciemā”, kurā Konstance izrāda interesi par kornvaliešu, folkloru: “Kāds žurnāls regulāri ievieto lielus sludinājumus pa visu vāka iekšpusi ar rūķu attēliem. Tie esot Kornvalas rūķīši, un viņu attēli nesot laimi. Rūķu suvenīru pārdevēji saņemot 12.ooo vēstuļu, kurās apliecināts, ka rūķa attēls nenovēršami nesot laimi. Par 1 šiliņu var iegūt mazu grāmatiņu, kurā aprakstīta rūķu vēsture. [..] Mans nodoms bija pirkt grāmatu par rūķiem un, protams, izdot par to naudu. Jautājums tikai, kā praktiski pārbaudīt, vai rūķi nes sekmes, vai nē. Vajaga kādu praktisku vēlēšanos. Man sen bijusi tāda vēlēšanās. Gribētu apceļot Kornvalu, šo romantiskāko no Anglijas stūriem. Tā ir zemes mēle pašos dienvidvakaros, kur pret klintīm sitas okeāna viļņi. Gribētos peldēties okeānā. Tur okeāna vēji lauž nost baznīcām torņus. Esmu izjautājusi latviešu mācītājus, vai Kornvalā nav kādi latvieši, pie kuriem varētu braukt ciemoties. Man atbild neesot. Ceļu jau varētu samaksāt, bet maksāt viesnīcu ir padārgi. Es pasūtu rūķu grāmatu un rūķu attēlus un rūķu komersantam (kas ir anonīms un slēpjas aiz pašas rūķu karalienes vārda Žaņa Bridēja) aizrakstīju vēstuli. Mana vēlēšanās ir apceļot Kornvalu. Piedāvāju kādam kornvalietim apmešanos manā namā Londonā, ja par to mani aicina padzīvot Kornvalā.” Visbeidzot, Konstance iepazinusies ar kādu latvieti, kurš ar sievu tur dzīvo aicina Konstanci viesos. Vai gan tas nav apliecinājums rūķu talismanu spēkam?

Decembrī Konstance Berga “Latvju Vārdam” nosūta vēstuli “Tik ļauni nemaz nav”, kuru nopublicē četrās daļās, jo vienā izdevumā nepietiktu vietas. Vēstulē viņa apraksta savu dārzu, apkārtni, kurā dzīvo, un Londonu kopumā: “Šīs rindas es rakstu pie loga, kas iziet uz dārzu. Pa logu es vasarā redzu 12 savrupnamu dārzus, kuri gan cits no cita ir atdalīti ar mūri, bet kopā veido parku apm. Rīgas Vērmaņdārza lielumā. [..] Bet pa logu es vispirms redzu savu dārzu, tas ir 70 pēdas garš un 40 pēdas plats. Tur kupli zied manas apmēram 100 gerānijas, divdesmit milzu dālijas, ar tik lieliem ziediem kā saules puķēm. Pavasarī tur ziedēja pāris simtu milzu tulpes. Tās bija apm. 75 centimetri augstas un ziedu biķeri bija kā labi lielas kafijas tases. Dārzā aug kādi 40 jauni hortenziju krūmi. Esmu iestādījusi arī kādas desmit fuksijas un ceru, ka tās izturēs laukā arī ziemu. Baltās, lielās lilijas arī labi padevās un jūnijā piepildīja namu ar reibinošu smaržu.
        Ielas dārziņā, pie vārtiņiem, aug jauna liepa deviņiem žuburiem, bet tā ir tik liela un kupla, ka jau sasniegusi 4 stāvu nama augstumu un tiecas apēnot visu nama platumu. Otrā pusē vārtiem aug mandeļu koks, kas pavasaros viss klāts rozā ziediem. Dārza pusē mums pašiem nekādu koku nav, tikai viens milzīgs ceriņu krūms, un vēl šādi tādi krūmi. Toties daudz kuplu koku ir kaimiņiem un tie karas pāri mūriem mūsu daļā. Pa kreisi pie paša nama aug slaids osis, tālu pāri namu jumtiem. Tūlīt aiz oša, pretī logam, tepat vai ar roku aizsniedzams kupls ķirsis, kas pavasaros mums istabu piepludina ar apžilbinoši baltu ziedu gaismu. Gabaliņu tālāk aiz ķirša ir kāds koks, kura stāvs atgādina kastaņkoku, lapas ir līdzīgas liepai, bet ogas ir tādas kā labi lielas avenes. Tas ir zīda koks. No tāda koka lapām barojas zīda tārpiņi. Šogad tas bija viss kā piebērts ar ogām. Ogas piesēja mums dārzu un nespējām tās ne nolasīt, ne apēst. Koks gan pieder kaimiņiem, aug pie paša mūra, bet Anglijā ir tikums un likums, ka tā koka daļa, kas karas pāri mūrim, pieder tam saimniekam, kura daļā koks iekaras. Tātad man ir tiesības pārkārušā koka augļus ēst un, ja patīk, arī apgriezt vai apcirpt attiecīgos zarus. Pa labi kaimiņš pie žoga iestādījis jaunas ābelītes. Šogad tās pirmo gadu dod pakuplu ražu. Principā es kaimiņa ogas un ābolus neplūcu, kaut arī tie karas pāri žogam, bet uzlasu nokritušās ogas un augļus. Esmu saskaitījusi, ka man no kaimiņu ābeles tiks kādi 40 āboli.” 
       30.decembra numurā šīs pašas vēstules ietvaros Konstance raksta: “Laikrakstos raksta, ka miglas dēļ Anglijā, bet sevišķi Londonā, ļoti daudz cilvēku mirstot. No kā tad angļi nemirst? Viņi mirst no sēnēm, mirst no rūgušpiena. Latvijā mums mācīja nemest prom rabarberu lapas, jo tajās esot vairāk vitamīnu nekā kātos. Rabarberus vajagot izmantot ar visām lapām, vārīt no lapām zupas, tāpat kā no skābenēm. Angļiem rabarberu lapas ir ļoti, ļoti indīgas un viņi no tām mirst. Kāpēc tad lai viņi nemirtu no miglas? Angļi mirst arī no plūmēm, ja tās ieēd zaļas, tāpēc gatavas plūmes veikalos nemaz nepārdod, bet tikai puszaļas – vārīšanai. Latvietis nemirst ne no miglas, ne plūmēm.”

1954.gads

26. februārī “Londonas Avīzē” Berga uzraksta “Mūžīgais Kangars” par latvieša dabu. Rakstā Konstance min detaļas no savas dzīves: “Vislabākais [kangarisma] piemērs ir mans tēvs. Tas notika vecajos, labajos cara laikos, kad boļševiku vārdu nebijām dzirdējuši un tāds vēl neeksistēja. Katru gadu mums bija grūtības, kad nācās maksāt renti un galvas naudu. Kādu dienu atnāca “uradņiks" vai atjāja kazāks un iedeva tēvam paziņojumu, ka jāmaksā rente vai galvas nauda. Naudas mums nebija un tēvam nebija ne jausmas, kur to ņemt. Katru reizi māte ņēma šo lietu savās rokās. Viņa vai nu kautko veda uz tirgu pārdot, lai naudu sagādātu, vai to aizņēmās un māksājumus nokārtoja. Kad “uradņiks" vai kazāki atjāja, tēvs saruka maziņš un neteica ne vārda. Bet kad tie bija prom, viņš iedegās dusmās un lādējās par netaisnību un augstiem nodokļiem. Viņa dusmas kāpa un kāpa. Ko tēvs lamāja? Viņš domāja kazākus, bet lādēja māti. Māte teica, lai nākošajā reizē viņš labāk adresējot savus lāstus tieši “uradņikam“ vai kāzākiem. Tas nekad nenotika. Tikai pēc viņu aiziešanas viņa dusmas cēlās un vērsās pret viņa paša nevainīgo ģimeni. Šī kaite aizmirst vērsties pret vainīgo sveštautieti un vēlāk dusmu vētru adresēt pret savējiem ir latviešu tautas lielākā nelaime.”
        “Kad vācu laikā otra pas. kara gados mums nedēļām ilgi nebija neviena kartupeļa ko ēst, kāda radiniece Rīgas jūrmalā solīja man iedot drusku kartupeļus, jo bija iepirkusi bagātīgu krājumu. Es aizbraucu uz jūrmalu un vedu 10 kilogramus kartupeļu, uzsprādzētus uz velosipēda. Pusbadā dzīvojot un smagi strādājot, man nebija viegli nobraukt 30 kilometrus turp un atpakaļ. Kad biju nobraukusi no 60 kilometriem jau 40 un ar kartupeļiem atgriezos uz Rīgu, braši latvieši armijas formās uz Lielupes tilta man kartupeļus atņēma.”
         Konstance par izsūtīšanu laiku: “Es toreiz strādāju Dzelzceļu pārvaldē. Man bija tāds postenis, ka neviens dzelzceļa vagonus kādam transportam nedabūja bez mana paraksta. Un tomēr visi vagoni, kas bija lietoti izsūtīto transportam, pagāja man garām bez manas ziņas, bez mana paraksta un es zinu, ka arī bez jebkura cita latviešu dzelzceļa ierēdņa ziņas. Šai akcijai bija mobilizēti tikai krievi. Tai naktī viņi visi pēkšņi parādījās čekas uniformās. Es redzēju, kā viņi aizgāja un kā viņi atnāca, jo to nakti līdz pusnaktij strādāju Dzelzceļu virsvaldē. Bet ko viņi darīja, to es dabūju zināt tikai trīs dienas vēlāk.”

    

25.jūnija “Londonas Avīzē” Konstance uzraksta “Zeme, kur jāņugunis spīgo” par kornvaliešu Līgošanas tradīcijām, un cik tās līdzīgas latviešu. "Būdami trimdā, mēs labprāt svinam Jāņus. Sasienam pat kādu Jāņu sieru, dzeram alu, dziedam. Bet nav un nav īstie Jāņi, jo pietrūkst paša galvenā jāņuguņu. Anglijā ir likums, ka laukā ugunis dedzināt nav atļauts. Un tomēr Anglijā ir kāda vieta, kur vārda visburtiskākā nozīmē no kalna uz kalnu jāņugunis spīgo tikai nelīgo. Tas ir Kornvalā.” 
        “Kornvaliešiem nav mūsu melodisko līgodziesmu, un ja viņi tās dzirdētu, viņi varētu mūs apskaust. Bet viņiem ir Jāņu gars. Viņi lēc caur uguni un grib, lai būtu pēc iespējas vairāk dzirksteļu, caur kurām skriet un lēkt. Anglija ir bailīga no katras uguns dzirksteles laukā, bet ne tā kornieši. Jāņu bērni saķeras rokās, virknē dejo ap uguni un ķēdē cits citu rauj ugunī iekšā un tai pāri. Lēcot un skrienot caur uguni, var iznīcināt ļauno burvību un skaudību, kas pa gadu sakrāta. [..] Pie Kornvalas Jāņu nakts tradīcijām pieder arī tā, ka krastmalas iedzīvotāji ņem laivas un brauc jūrā, visi turēdami rokās degošas lāpas. Citi, vairāk zemes iekšienē, ņem gan melnus, gan baltus zirgus un apjāj tīrumus.”

Konstance šajā rakstā min arī savu tautasdziesmu tulkošanas nozīmīgumu: “Man ir pārtulkotas angliski dažas tautas dziesmas. Lai tās nogludinātu un atrastu īsto izteiksmi, esmu tās iztirzājusi gan ar anglietēm, gan skotietēm. Paņēmu tās arī līdzi uz Kornvalu, lai tur atrastu pēdējo slīpējumu. Anglietes un skotietes man prasīja garu gailos paskaidrojumus, kas tur domāts. Kornietei nebija jāskaidro nekas. Tā ir viņu pašu dzīve, viņu pieredze, viņu izjūtas, tikai vārdu trūkst to izteikt. Mūsu tautas dziesmas viņiem ieliek tikpat kā mēli mutē izteikt to, ko sirds jūt un saprot. Tautas dziesma ir mēle, ar ko izteikt tautas dvēseli. Iznīcināt tautas dziesmas, nozīmē tautu pārvērst par putnu ar nogrieztu mēli.” 

26.novembra "Londonas Avīzē" ziņojums par daudzu hosteļu likvidēšanu, kas nozīmē tautiešiem palikt bez apmešanās vietas. Viņa aicina latviešus apmesties savā pansijā, kā arī mudina citus, kam vieta, sniegt pajumti tautiešiem. Viņa arī dod dažus praktiskus padomus darba gribētājiem.

1955.gads

25.februārī Konstance Berga “Londonas Avīzē” stāsta, ka nosvinējuši savai viesu mājai tūkstošo viesi. Tas izrādījies pats Berga kunga mazdēls: “Tas bieži negadās, ka kādam, kas ir desmit gadus vecs, izdodas svinēt tūkstošo jubileju. Māra Berga, viesis Nr.999 uzrakstīja runu. Mārtiņš, jubilārs ar rozā puķi pogu caurumā, runu nolasīja.” 
        Māja pirkta 1951.gadā. “Viesi mūsu namā netiek izvietoti un nejūtas kā viesnīcā, bet gan kā jau privātā mājā. Gluži tā, kā kad atbrauc kaut kur pie radiem un pārguļ privātā namā. Notiek interesantas iepazīšanās. Tiek pārrunāti un aizkustināti ļoti daudzi temati.” 

11.martā “Londonas Avīzē” Konstance uzraksta “debates” par vēža ārstniecību. Viņa esot novērojusi, ka ārsti pārāk daudz meklējot vēža cēloņus, nevis cenšoties palīdzēt slimniekiem.  Tāpat arī maz norīkojot vēža slimniekiem lietot zālēs, un cenšas slimnieku glābt ar operāciju, kad tas jau gandrīz esot neiespējami. Saslimušie cilvēki, savukārt, nezinot, kā konstatēt, ka ir slimi – no kādiem 20 viņai zināmiem vēža slimniekiem 15 esot miruši, nemaz neuzzinot, ka ir slimi, un ārsti esot līdz ar to zaudējuši pat iespēju izmēģināt zāles uz šiem cilvēkiem. Berga atzīstas, ka viņa pati esot vēža slimniece, izgājusi cauri operācijai un lietojusi zāles, un jau trīs gadus vāc informāciju par šo slimību.

14.oktbra “Londonas Avīzē” Berga raksta par tautasdziesmām un to kopšanu. Viņa norāda uz veidiem, kā atpazīt, vai tā ir īsta tautasdziesma, vai mākslīgi veidota. Tajā nedrīkst būt saikļa "un", kā arī pārāk moderni vārdi: “Tā nekad nepaliks par tautas dziesmu, jo to neviens neatkārtos.” Tāpat viņa sašutusi par dzirdēto dzimtenē: “Mēs lasām, ka Latvijā augot jaunas tautas dziesmas par kolchoziem. Ir jānodrebinās, to iedomājoties. Latvijai ir ļauni laiki. Mēs zinām, ka visjaukākās skumjās tautas dziesmas radušās tieši verdzības laikos. Kolchozu laiki Latvijā ir jaunas verdzības periods. Tāpēc būtu pavisam dabīgi, ja tauta savas skumjas un ciešanas izteiktu jaunās dziesmās tāpat, kā kādreiz izteica vecās. Varētu rasties jaunas dziesmas līdzīgas tai: “Es vācieti dancināju / Uz sarkana ķieģelīša.”

1958.gads

1.augustā Konstance Berga “Londonas Avīzē” raksta par pirmajiem Brukvudas kapu svētkiem.  Šajos kapos apbedīti apmēram 30 latvieši. Kad Konstance ar vīru mācītāju Bergu kapu direktoram lūguši atļaut kapusvētku pikniku, viņš esot ierosinājis restorānu. “Mums bija ziņkārība redzēt restorānu kapsētas vidū. Gājām nogaršot tā labumus. Izdzērām pāris pudeles laba alus un apēdām pilnu šķīvi labu sviestmaižu. Rēķins bija apm. uz pusi mazāks nekā katrā citā vietā. Tas ir dabīgi. Visi restorāni maksā izpriecas nodokli. Kapsētā nedzer, lai izpriecātos, tāpēc nodoklis nav vajadzīgs. Abās pusēs restorānam ir plašas pļavas, kas to norobežo no kapsētas. Tur iespējams apsēsties zālītē, tukšot savus līdzi paņemtos pīrāgu grozus un kavēties īstos tautas svētkos.” 

Mazliet vēlāk – pēc 15 dienām Konstance raksta, ka viņai bijusi saruna ar kādu katoļticīgu latvieti, kura vēlētos savus nelaiķus glabāt šajos kapos, ja vien šajos kapos nebūtu kādu konfesiju ierobežojumu. “Šī runa mani pārsteidza. Katoļu biedrībai nemaz nav zināms, ka konfesiju žogu Brukvudā nav. [..] Brukvudas kapsētas milzīgo meža platību ieguvusi kāda privāta komerciāla apbedīšanas firma, kurai ne ar vienu baznīcu nav sakara. Visa šī platība ir sadalīta mazās kapsētās, kas kā mozaīkas klāj meža gabalu. Tur savu kapsētu var dabūt katra draudze, karaspēka vienība, konvents, biedrība, organizācija vai arī privātas personas un ģimenes. Tur ir visu iespējamo konfesiju kapsētas: anglikāņu, katoļi, musulmaņi, indieši. Tur pēc tautībām atrodam zviedrus, turkus, indiešus, arābus, amerikāņus, kanādiešus un tikai mazs kvadrāts šajā milzu mozaīkā ir latviešiem ierādītais laukums. Laukums ir mazs, bet ar rūpīgo kopšanu un gaumīgo iekārtojumu jau izvirzījies uzmanības centrā. [..] Arī latviešu nodalījums nav vienas konfesijas lieta. Tur ir ideja savākt visu konfesiju latviešus.”

22.augustā Konstance raksta, ka “Latviešu kapu svētki Brukvudā izdevās labi un pārsniedza uz tiem liktās cerības. Gaidījām, ka ieradīsies kādi divdesmit dalībnieki, bet ieradās vesels simts.”

1959.gads

        1.maijā “Tilts” raksta, ka nedēļā pirms kapu svētkiem apbedīja 37. Latvieti. Kapu komiteja ar Konstanci priekšgalā parūpējās, ka katram kapam jābūt apkoptam, apstādītam, ar pieminekli, vārdu un uzvārdu, dzimšanas un miršanas datiem. Visiem pieminekļiem jābūt vienotā stilā. Tā kā vairums ir bez ģimenēm, tad kapu kopšana un akmeņu likšana galvenokārt notiek ar ziedojumu palīdzību. Kapu vadība uzticēta prāvestam Bergam, tur vēl ir katoļu prāvests J. Savickiso un pareizticīgo prāvests J.Grāmatiņš. Brukvudas kapos ar laiku paredzēts izveidot ko līdzīgu Brāļu kapiem, kapu centrā paredzēts liels un stalts piemineklis, kurš būtu visiem kopīgs. Jāpiezīmē, ka Edgars Bergs Rīgā kalpojot, bija arī Brāļu kapu komitejas vadītājs. 24.maijā jau paredzēti nākamie kapu svētki.

Konstance Grīnberga vidū saulesbrillēs

20.novembrī Konstance Berga uzraksta publikāciju “Sāksim jaunu tradīciju”, kurā aicina cilvēkus vairs lieki nesūtīt Ziemassvētku kartītes korporatīvos nolūkos, bet naudu, ko uzņēmums iztērētu kartītēm, noziedot kādam labam nolūkam: “Ziemassvētku kartiņas būtu sūtāmas tikai tur, kur tas sagādā patiesu prieku – tuvinieku ģimenēm ar bērniem, kam ir prieks par krāsainajam kartiņām. Tāpat kartiņa sagādās prieku vientuļam vecam cilvēkam, kam ir laiks uz šo kartiņu skatīties un par to priecāties. Citiem, jo sevišķi sabiedriskiem darbiniekiem, šīs kartiņas ir pat apgrūtinājums. [..] Brukvudas kapu komiteja aicina tautiešus uzsākt jaunu tradīciju. Lūdzam iesūtīt summu, ko parasti izdod par kartiņām un pastmarkām, kapu komitejai par labu pieminekļa celšanai Brukvudā.”

1960.gads

15.aprīlī Konstance ziņo, ka teju 10 mēnešu laikā jau paspēts savākt gandrīz visus 600 mārciņas pieminekļa uzcelšanai.

23.aprīlī “Austrālijas Latvietis” ziņo, ka Konstance Grīnberga pārtulkojusi latviešu tautasdziesmas uz angļu valodu. “Jau pārtulkojusi ap 50 tautas dziesmas. Viņa grib tās izdot kabatas formāta grāmatiņā kopā ar notīm, lai aizpildītu robu, kas radies jauktās ģimenēs, vai angļu draugu vidū,” raksta Osvalds Akmentiņš.

 27.maijā “Londonas Avīzē” Konstance kapu komitejas vārdā ziņo, ka Brukvudas kapos 17.jūlijā liks pamatus piemineklim, kam beidzot savākts nepieciešamais ziedojumu apjoms. Iztrūkst vēl tikai 69 mārciņas.

22.jūlijā “Londonas Avīzē” raksta, ka likts kapu pieminekļa pamatakments. Ar to kopā – metāla lādīte, kurā noglabātas dažādas kultūras vērtības: Jaunā Derība, lūgšanu grāmata, baznīcas kalendārs, avīze, sakta, dzintars, rožu kronis, prievīte u.c. Taču visvērtīgākais kastītes sastāvs ir Latvijas zeme – to iesūtījusi Ingeborga Ozoliņa, kura ziedojusi maisiņu ar baltām smiltīm no Gaujas krastiem. Konstance Berga ziedojusi bruņurupuča kaula lādīti un pudeli ar sudraba galvu smilšu iebēršanai, kā arī latvisku sudraba gredzenu ar lielu dzintaru, monētas, tostarp Latvijas 5 latu monētu un miniatūru pērļu krucifiksu, kas apslacīts ar Parīzes Dievmātes katedrāles svēto ūdeni. Kastītes iekšpusē svinā iespiests šāds ieraksts: “No bēgļu nometnēm Vācijā pēc Otrā pasaules kara uz Lielbritāniju atbrauca apm. 12.000 latviešu. Kapi iekārtoti 1952. gadā. Pieminekļa pamats likts 17. jūlijā 1960. Latvian Political Exciles left their country in 1944 because of Communist occupation. Šo tvertni gatavoja Metalurģijas laboratorijā General Electric Co. Ltd Erith, Kent Krišjānis Krūmiņš, dzimis 19.decembrī 1926. g. Rankas pagasta “Jēpos” Latvijā.” 

1961.gads

9.decembrī mirst Konstances vīrs mācītājs Edgars Bergs.

1962.gads

25.maijā “Londonas Avīzē” ziņo, ka 15.jūlijā notiks nākamie kapusvētki, bet 20.jūlijā: “viss kapu nodalījums bija pārvērties it kā par skaistu puķu dārzu. Bija skaistiem ziediem pušķoti kapi, bija rudzu puķes, bija margrietiņas – neviena lapu kopiņa nebija aizmirsta.” Kapos atdusas jau 63 cilvēki. Kapu svētkos ieradās pāri par 200 dalībniekiem.

1963.gads

7.februārī “Dzimtenes Balss” izdevums atklāj kādu afēru, kurā iekļuvusi Konstance Berga. Viņu interesējuši spoku stāsti, un centieni savākt dažnedažādus pieredzes stāstus (kā viņa pati sauc - spokloru) no saviem līdzgaitniekiem. Kāds britu laikraksts vēsta, ka kundze par 10 šiliņiem par nakti savos apartamentos izmitinājusi dažnedažādākos cilvēkus. Tā reiz pie viņas mitinājies indiešu teoloģijas students, kuram viņa pat piesolījusi samaksāt, lai tikai viņš paliktu viņas pansijā, ar nosacījumu, ka students dalās ar saviem stāstiem par indiešu melno maģiju. Sākotnēji viņa piedāvājusi palikt pie viņas savā guļamistaba, kurā bijušas divas vienguļamas gultas: “Es atteicos. Viņa mēdza man stāstīt par saviem bijušajiem vīriem. Viens bija invalīds; otrs – mācītājs, kas joprojām mīlējis savu aizgājušo sievu.” Viņš policijai arī stāstīja, ka Bergas kundze mēdza iemaldīties dārzā, ģērbusies bikini: “Man bija mugurā šorti,” Konstance esot teikusi savai aizstāvībai. “Ar krūšturi?” vaicājuši likumsargi. “Protams,” esot apgalvojusi Konstance.
            Sākumā jaunais students esot Konstancei centies palīdzēt ar spoku stāstiem: “Kamēr tie ierobežojās ar teorijas apgūšanu, viss noritēja bez jebkādiem sarežģījumiem. Bet kādā dienā Konstance nolēma, ka teorija pietiekami apgūta, un laiks uzsākt “praktiskās” nodarbības. Studentu vispirms pacienāja ar labām pusdienām un ar pamatīgu, tīri laicīgu dzērienu devu. Kad pēc tam topošais teologs, tik tikko uz kājām turēdamies, iestreipuļoja savā istabā, viņš sev par lielu izbrīnu tur vairs neatrada gultu. Konstance, acis nepamirkšķinot, paskaidroja, ka te būšot vainīga melnā maģija un jāpaskatoties, vai gulta tik neesot pārceļojusi uz citu vietu. Izrādās, ka Konstancei bija taisnība. Studenta gulta bija visdīvainākajā kārtā pārvietojusies Berga kundzes apartamentos un gaidīja gulētāju.” Students ņēmis kājas pār pleciem, bet Konstance esot iesūdzējusi viņu tiešā par zagšanu – viņš neesot samaksājis par īri un bēgot esot vēl apzadzis. Pēc tam gan tiesa to esot atzinusi par nepatiesību.
          Tā kā Konstance Berga bija cienījama kundze, nozīmīga baznīckunga atraitne, šo skandālu vajadzējis par katru cenu noklusēt, un pat baznīcas valde esot izmantojusi visus savus naudas un sakaru spēkus, lai šo lietu noslēptu, taču kāds laikraksts tomēr pamanījies to atklāt. Baznīcas draudzes dāmu komitejas locekles nebūt nenosodot Bergas kundzi, bet atzīstot, ka nākotnē šādiem “maģijas” pasākumiem būtu jānotiek “organizēti”, un turpināšot tagad ar Āfrikas melno maģiju.
            Šie spokloras vākšanas centieni, kā redzēsim, vēlāk vainagojās grāmatas sarakstīšanā un izdošanā.

19.jūlijā “Londonas Avīzē” lasām, ka 14.jūlijā noritējuši ikgadējie kapusvētki Brukvudas latviešu kapos, kurus ar Konstanci Bergu priekšgalā, rīko Brukvudas kapu komiteja.

1964.gads

31.janvārī “Londonas Avīzē” Konstance raksta, ka šobrīd Brukvudas kapos atdusas jau 75 nelaiķi un bez tam tur novietotas 24 kremēto mūžībā aizgājušo urnas.

          1964.gada 3.aprīļa “Londonas Avīze”

1966.gads

29.janvāra “Laikā” Vilis Siliņš raksta par Konstances Bergas debijas grāmatu “The Wandering Spirits” (Klīstošie rēgi), kas izdota ar vārdu Emily Greenberg un iznākusi Ņujorkas “Vantage Press”. Grāmatas 189 lapaspusēs apvienoti 30 nostāsti. “Šī ir viena no nedaudzajām latviešu grāmatām, kas parādījusies angļu valodā, un kā autore, tā apgāds cer uz grāmatas labiem panākumiem. Tādā gadījuma tai sekotu citas K.Bergas grāmatas ar līdzīgu tematiku.[..] Tajā izrisināti vai vienīgi mūsu tautiešu novērojumi, un par tiem stāstot mēģināts pasaulei šur un tur patēlot un labā gaismā parādīt arī visas tautas dzīves ritumu Latvijā, laikā starp abiem pasaules kariem.”
          Grāmata vēstījot par divām sievietēm, kas iepazinušās kādā labdarības pasākumā, un abas noskaidro, ka dzīvojušas vienā ielā, un bieži satiekas. “Kā pavediens visai grāmatai cauri vijas Emīlijas vēlēšanās personīgi iepazīties ar spoku, kas mītot Henrietes namā un nedod tai mieru, bet draudzene atrod arvien jaunus materiālus, lai apgalvotu, ka spokus un garus gan viegli izsaukt, bet grūti tikt ar tiem galā.”
            Spoku stāsti esot īsti, dīvainu parādību un mistisku atgadījumu apraksti, kas bieži esot bez loģiska sākuma vai beigām. Bergas kundze “par savu galveno nopelnu uzskata, ka viņai no šiem samērā nesakarīgajiem materiāliem izdevies “izveidot literāru darbu, kas lasās ne labāk, ne sliktāk par neskaitāmām citām grāmatām.” Autore domā, ka viņai visai vāja fantāzija, bet viņai veicoties aprakstīšana, ar vienkāršu, viegli saprotamu, bet reizē saistošu valodu.”
       Iemesls, kāpēc Bergas kundze sarakstījusi grāmatu angliski, ir tas, ka paliekot vecumdienās bez piederīgajiem un bez pensijas, viņa tādā veidā cerot sev nodrošināt nākotni. “Materiālu tālākiem darbiem viņai esot gana – un rodoties panākumiem viņa varētu publicēties arī latviski.” Uz grāmatas apvākiem var uzzināt, ka autore dzimusi Rīgā, studējusi tautsaimniecību Latvijas Universitātē, strādājusi Rīgas Centrāltirgū, Darba pārvaldē un Dzelzceļu virsvaldē, kā arī nodarbojusies ar žurnālistiku. Konstance jau bērnībā esot interesējusies un sākusi vākt materiālus par spokiem un parādībām, bet ilgus gadus esot aprobežojusies tikai ar diviem stāstiņiem. Taču īstais materiāls sākts vākt tikai ar istabu izīrēšanu Londonā. Gadu laikā viņa izīrējusi istabas aptuveni 3000 iemītniekiem, un daudzi no viņiem devuši materiālu šiem spoku stāstiem, parasti savus nostāstus iesākot “Es spoku stāstiem neticu, bet…”

Attēls no grāmatas vāka

 Arī 5.februārī “Latvija Amerikā” Konstances Bergas grāmatu “The Wandering Spirits” recenzē S.Sniedze. Grāmatā esot apvienoti gan seni Latvijā dzirdēti nostāsti, gan arī trimdā savāktie. “Kaut arī kāds latviešu laikraksts “The Wandering Spirits” reklamēja kā sensacionālu, lasītājs tajā nekā sensacionāla neatradīs. Tā nav lēta triku virkne, kuru E.Grīnberga savērusi, bet ar apslēptu humoru interesantā stāstījumā lasītāja priekam un izklaidei sniegti divu draudzeņu – Emīlijas un Henrietas – pieredzējumi garu pasaulē. Tie lasāmi ar smaidu, kuru īpaši izraisa stāstītājas tīri pētnieciskā ziņkāre, ar kādu viņa pieiet savas draudzenes Henrietas pārdabiskajiem vērojumiem un vēstījumiem. Emīlija nelokāmi apņēmusies pat sastapties ar Henrietas “mājas spoku”. Kaut draudzene to negrib pieļaut un cenšas Emiliju ar interesantu spoku epizožu atstāstījumu novirzīt no nodoma, iecirtīgā Emīlija neatlaižas. Grāmatas pēdējais, 13.stāsts vēstī, ka viņas ziņkāre tiek apmierināta. Tas tad notiek šermuļainā veidā, ka Emīlijai velēšanās vēl saskarties ar spokiem ar to pašu, šķiet, pārgājusi.”
          Grāmatas recenzijas autore gan norāda, ka, lai gan valoda raita un viegli lasāma, vietumis izteiksme neangliska, un ka būtu bijis derīga labāka rediģēšana, taču tas netraucējot lasītājam – stils lietišķs, mazliet pasauss, esot jūtams sentimentalitātes trūkums, kas, iespējams, esot šīs grāmatas pievilcības atslēga. “Laba lasāmviela atpūtas brīžiem,” nobeidz Sniedze.

20.maija “Dzimtenes Balsī” vēl viena atsauksme par grāmatu. Kāds publicists I.Žagars rakstā “Kungi, mieru, viss iet uz – O.K.!” diezgan ironiskā veidā runā par Konstances Bergas izdoto spokloras grāmatu: “Kāds, mani kungi, pašlaik stāvoklis ar mūsu publicitāti? Vai mēs tikai paši par sevi runājam, rakstām, kliedzam un bļaujam, vai arī ar saviem garu – entschuldigen! – gara darbiem ieejam lielo tautu kultūrā?”  Īsā aprakstā viņš min, ka aiz pseidonīma slēpjas “mūsu nelaiķa tautieša prāvesta Berga kunga atraitne”, kura, esot dzimusi Rīgā, strādājusi Rīgas Centrāltirgū “un tā tālāk”, nemaz neminot pašu svarīgāko – viņa bijusi sociāldemokrātu partijā, aktīvi darbojusies sabiedriskajā dzīvē, bijusi publiciste, taču noteikti nevēlas atstāt novārtā faktu, ka Konstance Grīnberga šo grāmatu izdevusi cerībā nopelnīt kādu naudu, jo esot palikusi bez pensijas un radu arī nav. “Es protams, negribu apgalvot, ka Berga kundze ar saviem spoku stāstiem pārspēs mūs – ilggadīgus tautas darbiniekus, bet grāmatas izdošanas fakts ir liels mūsu garu – entschuldigen! – gara spēku atzinums. Šim piemēram jāseko!”

Diemžēl vairāk nekā desmit gadus gandrīz nekas nav zināms par Konstanci Bergu. Tik vien, kā tādi sīkumi, kā 1972.gadā mainīta adrese un ikgadēji aicinājumi ziedot kapu uzturēšanai, tāpat arī atgādinājumi iemaksāt kapu nodevu. Konstance mirst 1978.gada 23.jūnijā Londonā pēc vairāk nekā 20 gadu garas cīņas ar audzēju.

Viens grāmatas eksemplārs šobrīd glabājas pie manis.